[Piebildīšu jau uzreiz, ka aprakstīšu visus apmācības posmus, kas bija vairāki, tā virspusēji, jo, ja gribētu aprakstīt visus apmācības posmus un knifus sīki un detalizēti - te sanāktu grāmata... varbūt vērts par to padomāt!]

Tātad, pirmkārt, sapratu, ka pastaigas kā tādas šobrīd "jāmet pie malas". Es nedrīkstu vairs pieļaut to, ka viņa nonāk apstākļos, kur tik ļoti baidās un kur pieredze atkal un atkal ir slikta.

Par cik mans nu jau 3 ar vēl bišķiņu mēnešu jaunais kucēns bija jau sācis mācīties nokārtoties ārā, tad vedu viņu ārā tikai uz nokārtošanos tur pat pie dzīvokļmājas durvīm un tad mēs devāmies ātrā solī atpakaļ iekšā. Jautāsiet: kā kucēnam nodrošināju fiziskās aktivitātes, dzīvojoties tikai pa dzīvokli? Kamēr vīrs darba dienās devās 1h stundu garās rīta un vakara pastaigās ar lielāko sunci, es tikmēr aktīvi spēlējos visu šo vienu stundu iekštelpās ar savu kucēnu - caur spēli un citiem aizraujošiem, daudzveidīgiem uzdevumiem viņu ne tikai nogurdinot, bet arī mācot optimismu un audzējot pašpārliecinātību maziem solīšiem. Savukārt katras brīvdienas braucām uz kādu mežu vai jūru, kur devāmies garās, garās pastaigās, lai sunči var kārtīgi izskrieties un izdauzīties brīvi bez pavadām.

Tā turpinājām vismaz kādas 3 nedēļas (precīzi jau vairs neatceros, cik ilgi ko praktizējām), kad izlēmām sākt doties atkal ar viņu pastaigās. Taču to darīju pl.6 no rīta un pl.23 vakarā, kad beidzot pie mums centrā ir krietni mazāk cilvēku, mašīnu un visa pārējā, kas kucēnam radīja stresu. 

Protams, sākotnēji mans mazais kucēns atcerējās, ka nebija bijusi laba pieredze ārā, līdz ar to jutās nepārliecināts, bet es metu jebkuru kautrību pie malas un aktīvi skrēju, slavēju un citos pozitīvos veidos skaļi uzmundrināju viņu, spēlējos ar viņu. Tas tiešām viņai palīdzēja un viņa saprata, ka no agriem rītiem un vēlos vakaros iet ārā ir forši - beidza baidīties un priecīgas kopā varējām doties pastaigās. Tie cilvēki, kas nu uzradās pa ceļam, nešķita vairs tik slikti, jo bija gūta pozitīva pastaigu pieredze konkrētajos diennakts laikos, kā arī - ja radās satraukums, tad mani uzmundrinājumi un gardumi ļāva viņai nomierināties.

Taču suņi ir trakoti gudri. Viņa ļoti labi apzinās pulksteņa laikus - ja mēģināju vest citā laikā, panikas bailes momentā bija atpakaļ. Tāpēc izveidojām agro rītu un vēlo vakara pastaigu rutīnu uz vairākiem mēnešiem, taču, lai nodrošinātu nelielu daudzveidību tomēr - mainījām pastaigu vietas. 

Paralēli arvien strādāju uz to, lai viņa iemācītos nomierināties un tikt pāri savām bailēm pret cilvēkiem pastaigu laikā. Par cik suņu valodā frontāla nākšana virsū ir super nepieklājīga un patiesībā - skaitās uzbrukums, tad es loģiski, ka no šīs frontālās saskarsmes ar cilvēkiem maksimāli izvairījos. Es mācīju savai bailīgajai dāmai viņas - suņu valodā: apgāju visus cilvēkus ar lielu līkumu, viņu ar kārumiem aicinot sev līdzi. Tas nostrādāja lieliski. Ja sākotnēji veicām ļoti lielus lokus ap cilvēkiem, tad ar laiku jau varējām apiet arvien mazākus un mazākus. Savukārt situācijās, kur nebija iespēja veikt lielus lokus ap cilvēkiem, es aicināju viņai izpildīt “sēdi”, “guli” komandas, un pati nostājos starp viņu un pretim/garām ejošo cilvēku, lai atvieglotu kaut nedaudz šo frontālo uzbrukuma situāciju. Tāpat biju iemācījusi, ka atrasties uz dažādiem paaugstinājumiem ir forši un tās var būt viņas miera vietas. Līdz ar to, ja bija iespēja, devu komandu viņai parkos lēkt uz soliņiem vai celmiem, jebkuru pieejamo paaugstinājumu, kamēr cilvēki paiet garām. Arī tas viņai palīdzēja. Vēl labi darbojās ātra paskriešana garām cilvēkiem - to izmantojām brīžos, kad cilvēki stāv un nekustas, bet mums jātiek ir viņiem garām. Skrienot garām, viņa arī spēja daudz labāk savākt savas emocijas un neļauties panikas lēkmēm. 

Nākamais solis, ko sākām piekopt, kad viņa jau jutās daudz drošāka ap garām ejošiem cilvēkiem, bija ļaut viņai apostīt cilvēka atstāto smaržu. Respektīvi - pretīmnākošo cilvēku ar apli apgājām un, kad cilvēks bija pagājis garām, sunce gāja no aizmugures apostīt gaisu, kas palicis aiz cilvēka. Tāpat reizēs, kad pamanījām, ka uzrodas cilvēki, kas iet vienā virzienā ar mums, mēs palaidām šos cilvēkus garām un gājām aiz viņiem, tādā veidā sunce varēja ostīt svešiniekus no attāluma, tiem sekojot. Nekādu frontālu uzbrukumu. Laiks apostīšanai, laiks apdomāšanai, laiks mieram. 

Nonācām līdz tādai stadijai, ka sapratu - ir ļoti labi šī brīža menedžmentā. Mēs esam gatavas nākamajam solim - vairāk cilvēkiem un citiem kairinātājiem vienlaicīgi. Esam gatavas pastaigām pa dienu. Tomēr sunce, kā jau iepriekš minēju, ļoti labi apzinās diennakts laikus, viņa zina, cikos iet ārā ir bīstami, tāpēc, lai visa pastaiga nebeigtos ar panikas lēkmi pirmajā pastaigas minūtē, izlēmām jaunu menedžmenta iespēju - piebraucām auto pie dzīvokļmājas durvīm, hops sunci iekšā auto un braucam uz parkiem vai citām pastaigu vietām. Pastaigu vietas mainījām regulāri - vienu dienu uz vienu vietu, nākamo uz citu. Kopā kādas 5 dažādas pastaigu vietas Rīgā, lai viņa pierastu, ka visur var cilvēkus apiet ar līkumiņu vai apstāties un pagaidīt, kad tie paiet garām; ka visur var nepieciešamības gadījumā paskriet garām; un galu galā - ka visur var pastaigāties, neiekrītot panikas bailēs no pretimnākošiem cilvēkiem. 

Paralēli visam augstāk minētajam - socializējām viņu ar cilvēkiem - suņiniekiem. Mācījām viņai, ka cilvēka plauksta dod ēdienu, līdz ar to pie tās var pieiet, paņemt ēdienu un aiziet prom - nekas slikts nenotiks. To viņa arī iemācījās ļoti labi, līdz ar to varējām pat apmeklēt oficiālos suņu laukumus, kur iežogotā teritorijā ir daudz suņu un svešu cilvēku. Viņa jutās labi, bija gatava arī pieiet paņemt gardumiņu, ja kāds viņai piedāvāja. Ar laiku viņa pat sāka atcerēties vairākus it kā svešos cilvēkus, un tos priecīgi sagaidīt, pieskrienot klāt un gaidot gardumiņu, luncinot asti. 

Paralēli, protams, intensīvi strādāju gan iekšā, gan ārā pie savstarpējo attiecību nostiprināšanas un pamatpaklausības komandām, kā arī konceptu treniņiem, kur mācīju viņai mieru, aktivitātes maiņu, fleksibilitāti utt. Sākām iet arī uz pamatpaklausības grupu nodarbībām, lai viņai būtu jauna pieredze un saskarsme ar svešiem cilvēkiem. Tas viss deva vēl papildus viņai pozitīvu pieredzi - ka viņa var fokusēties uz mani un pildīt dažādas komandas, neskatoties uz to, ka apkārt ir cilvēki. Jā, uz daudziem cilvēkiem viņa, pildot komandas, šķielēja, lai pārliecinātos, ka patiešām cilvēks viņai neuzbruks, bet daudzus pilnībā bija spējīga noignorēt.