Man ir bailīgs suns! Kā tas mainīja manu dzīvi.

IMG_0476

Šis raksts tapis: 2020.gada 5.augustā.

PROLOGS

Lai gan es ilgi jau gribu dalīties ar savu personīgo pieredzi, jo zinu, ka arī citiem, kas ir līdzīgā situācijā un ne tikai, būs noderīgs viss šis mans ieraksts - es ilgi nevarēju saņemties sākt rakstīt par šo tēmu. KĀPĒC? Jo man ir dikti sāpīgi runāt par to, jo mani suņi ir mani ģimenes locekļi, es viņas dievinu un mīlu, un vēlu visu to labāko. Taču ne vienmēr savai bailīgajai suņu dāmai, man izdodas nodrošināt tieši priekš viņas ideālus apstākļus, viņas baiļu dēļ (par to sīkāk aprakstīšu turpinājumā). Un vēl sāpīgāk man tas viss šķiet, jo vainoju sevi pie tā, ka viņa kļuva bailīga...

Bet te nu es esmu - saņēmusies uzrakstīt. Un jau laicīgi brīdinu - būs gari, taču ticu, ka noderīgi!

Es ne tikai pastāstīšu savu pieredzi, savas pārdomas un secinājumus, bet arī dalīšos ar to, kā ar šo problēmu strādājam, lai maksimāli samazinātu viņas bailes un katru dienu padarītu arvien patīkamāku, kā arī pastāstīšu par līdz šim panākto progresu.

***

IMG_0528

1. KĀ NEPAREIZA UN PĀRLIEKU ĀTRA SOCIALIZĀCIJA, MANAS DARBĪBAS UN SPECIĀLISTU IETEIKUMI PADARĪJA MANU KUCĒNU BAILĪGU

Jau trīs gadus man bija pirmā bīglu dāma, ar kuru kopā varējām darīt jebko un doties jebkur. Zināju kādas kļūdas biju pielaidusi viņas audzināšanā, līdz ar to zināju - kā darīt vairs noteikti nevajag. Latvijā absolvēju kinoloģijas pamatu izglītību. Sāku praksēties par suņu treneri. Uh, nu jutos ļoti zinoša. Visas zināšanas deva pārliecību, ka esmu gatava otram sunim. "Ar otru taču būs vēl vieglāk un labāk, jo nu esmu vēl zinošāka gan teorētiski, gan praktiski", tā nodomāju. 

Tā nu paturējām vienu no manas lielās sunces kucēniem. Visiem pārējo kucēnu saimniekiem izdalīju sevis izveidotu kucēnu rokasgrāmatu ar lietām ko drīkst, ko nedrīkst, kad drīkst. Kucēnu rokasgrāmatu veidoju, balstoties uz iegūto informāciju no mācībām un speciālistiem ne tikai Latvijā, bet arī ārzemju lapās. Galvenie punkti, kam šī ieraksta sakarā gribu pieķerties:

  • Veikt nepieciešamās potes un tikai pēc tam doties garās pastaigās ārpus mājām;
  • Kucēnu socializācija - iepazīstināt kucēnu ar maksimāli daudzveidīgu pasauli - vest uz dažādām vietām, iepazīstīnāt ar skaņām, lietām, smaržām, cilvēkiem, suņiem, utt.

Jā, un tā nu tas viss sākās... Pirmkārt, es pieļāvu savu pirmo kļūdu - izvedu kucēnu ārā jau 2,5 mēnešu vecumā, kad kucēns vēl neko no šīs pasaules vairāk par savu dzīvokli, mammu un saimniekiem nezināja. Un tas vēl varbūt nebūtu tik traki, ja dzīvotu klusā vietā, bet es dzīvoju pašā Rīgas centrā, kur izejot pa ārdurvīm tu piedzīvo visu uzreiz - staigā kaudze ar cilvēkiem, brauc riteņi, skūteri, mašīnas, tramvajs ar lielu troksni, ā un vēl pie visa tieši tur, kur izlemju iet pāri ielai, notiek ceļa remonts un tiek tajā brīdī uzlauzts asfalts ar tik grandiozu skaņu, ka pašam jāsatrūkstas. It kā jau tā visa nebūtu par daudz -  puse no visiem garāmgājējiem, ieraugot mazo 2,5 mēnešus mazo bīgla kunkulīti, izdomā mesties frontāli virsū, lai samīļotu. Jā. Tas viss bija viņai par daudz. Un tā bija viņas pirmā pieredze ar ārpasauli. Ne tā labākā, kā noprotat.

Te nu nonākam pie otrās manas kļūdas un nekorektiem speciālistu un bieži vien internetā atrodamiem ieteikumiem: "Kucēns ir jāsocializē, jo ātrāk, jo labāk!", "12 punktu likums" - kas tik nav jāpaspēj kucēnam parādīt - 12 lietas, cilvēki, suņi, trokšņi, vietas, statujas un kas tik vēl ne, lai kucēns būtu socializēts un nebaidītos. Un, ja tas vēl ir it kā atbilstoši, to darīt vajag, bet šis "salauza" manu kucēnu pavisam -  "Jo vairāk to (jebko) piedzīvos, jo drošāks kļūs, ja arī sākumā nejūtas pārliecināts", "Ej ārā vēl, lai pierod".

[Un te mani nepārprotiet, socializēšana ir vajadzīga, bet ne tik ātri un pārforsējot, ne bez pakāpeniskuma un pielāgošanās konkrētajam sunim - indivīdam. Jāsocializē kucēns ir viņam drošā vidē, radot daudzveidīgus apstākļus pamazām - lietas, cilvēkus, trokšņus utt. Un socializēšanu ārpus mājām nokavēt nevar, lai arī kā citi to apgalvotu. Caur mieru, drošām, pozitīvām pieredzēm kucēns augs par pašpārliecinātu, optimistisku būtni, kas spēj uzņemt visu jauno daudz vieglāk. Līdz ar to primāri ir jāceļ suņa optimisms, pašpārliecinātība un tad varam doties, kur deguns rāda un to visu rādīt sunim. Līdz ar to - paņemot tikko kucēnu saimniekiem nav jāmēģina apskriet visas iespējamās vietas un visu parādīt, ka tik "nenokavē socializēšanas laiku".]

Atgriežamies pie otrās kļūdas: Kas jādara - jādara, jāved atkal un atkal kucēns ārā, jāsocializē, jo tā vajadzētu ar laiku kļūt arvien labāk un bailēm vajadzētu pazust. Eju atkal ārā, un atkal, un atkal. Labāk nekļūst. Kļūst tikai sliktāk. "Eu, vēl viena laba ideja - ejam reizē ne tikai ar kucēnu, bet arī viņas mammu, lai skatās, ka ārā uz ielas viss ir forši un mierīgi, ka nav jābaidās, jo mamma (mūsu lielā bīglu dāma) ārā pastaigās dodas pavisam mierīga un optimistiski noskaņota" - domāts, darīts. Un te trešā kļūda. Tajā brīdī lielā bīgla dāma nav vairs tikai viena pati personība, viņa tajā brīdī vēl ir māte - kucēna, kas blakus pārbijies, māte, ar mātes instinktu. Hops, mana mierīgā, optimistiski noskaņotā lielā sunce - sāk rūkt virsū cilvēkiem, kas tuvojas mazajai un citiem pat uzrej un pieskriet priekšā, dzenot prom no viņas mazuļa. Bāc. Ko redz mans mazais kucēns? "Mamma saka, ka viss ir slikti - cilvēki ir slikti, ārā pie mājām ir slikti... ārpasaule kopumā tiešām ir slikta, slikta, slikta". Un tā nevienas pozitīvas pastaigu pieredzes pirmās ārā iešanas nedēļas laikā…

Jā, laikam jau vairs nav nekas jāpaskaidro - tā nu mans kucēns kļuva super extra nepārliecināts un pesimists - bija stresā no visa jaunā, nezināmā, cilvēkiem, Rīgas centra un vietas, kur dzīvojam. Tāpat no krustojumiem, uz kuriem steigā rāvās, lai ātrāk redzētu, vai tur kāds nenāk, jo bieži gadījās, ka kāds pēkšni izgriežas no ielas un “uzskrien virsū”. Ārā iet man viņa bija jāpierunā vismaz 5 minūtes, lūdzoties ar gardumiem un mantiņām, jo loģiski, ka viņa to darīt negribēja, jo zināja - ka viss būs slikti. Ārā esot, viņa trīcēja pie visām miesām, rāvās uz visām debess pusēm - viņa nebija spējīga vispār savākt emocijas, apskatīties apkārt - apzināties, ka viss ir kārtībā, neviens viņai neko sliktu nedara. Vēl nekad dzīvē savām acīm es nebiju redzējusi tik ļoti bailīgu suni, un nu man tāds bija...

IMG_0814

2. BIJU IZMISUMĀ. MEKLĒJU RISINĀJUMUS. PIE KĀ NONĀCU?

Kāpēc tā notika? Šaustīju sevi ļoti ilgi un nespēju pārdzīvot viņai (mazajam kucēnam) nodarīto. Kā tā varēja gadīties ar mani, ja es tik daudz ko esmu mācījusies šajā jomā un arī jau praktiski pieredzējusi, kā arī man apkārt bija speciālisti, kas viskaut ko varēja ieteikt. Šoreiz visam bija jābūt perfekti. Apzinājos, ka esmu pamatīgi salaidusi “dēlī”. Esmu sabojājusi tik foršu, vēl pāris dienas atpakaļ dzīvespriecīgu un ar super lielisku raksturu kucēnu.

Izmisumā meklēju risinājumus googlē ārzemju lapās un uzgāju grupu bailīgiem suņiem, kur ierakstīju stāstu par savu bailīgo kucēnu. Grupas dalībnieks man ieteica pieteikties online suņu apmācības skolā Anglijā, kur ar suņiem strādā pilnīgi citādā - jaunā, mūsdienīgā, tikai pozitīvā un, galvenokārt, efektīvā veidā (caur konceptiem, caur spēlēm), - kā arī noskatīties viņu video par tēmu "kucēnu socializēšana". Šajā video kucēnu socializēšanai, kādu to pārsvarā iesaka visā pasaulē (un kā saprotat arī es īstenoju) viņi saka kategorisku NĒ, jo - nu, jo ar tādu socializēšanas praksi var sanākt tāds rezultāts, kādu panācu es savam kucēnam. "Bāc! Kur šis video bija ātrāk!", nodomāju un sapratu vēlreiz savas pieļautās kļūdas. Tās šis video apstiprināja. 

Tā nu iegādājos un noskatījos daudz un dikti viņu apmācību video materiālus, sazinājos ar viņiem e-pastā, saņēmu ieteikumus un ķēros pie apmācības, pie konceptu treniņiem un spēlēm (uzdevumiem), ko spēlējām daudz un dikti.

IMG_1330

Vai arī Tev ir suns, kuram ir kāda baiļu fobija?

3. STĀSTS PAR TO, KĀ STRĀDĀJĀM PIE BAIĻU SAMAZINĀŠANAS

[Piebildīšu jau uzreiz, ka aprakstīšu visus apmācības posmus, kas bija vairāki, tā virspusēji, jo, ja gribētu aprakstīt visus apmācības posmus un knifus sīki un detalizēti - te sanāktu grāmata... varbūt vērts par to padomāt!]

Tātad, pirmkārt, sapratu, ka pastaigas kā tādas šobrīd "jāmet pie malas". Es nedrīkstu vairs pieļaut to, ka viņa nonāk apstākļos, kur tik ļoti baidās un kur pieredze atkal un atkal ir slikta.

Par cik mans nu jau 3 ar vēl bišķiņu mēnešu jaunais kucēns bija jau sācis mācīties nokārtoties ārā, tad vedu viņu ārā tikai uz nokārtošanos tur pat pie dzīvokļmājas durvīm un tad mēs devāmies ātrā solī atpakaļ iekšā. Jautāsiet: kā kucēnam nodrošināju fiziskās aktivitātes, dzīvojoties tikai pa dzīvokli? Kamēr vīrs darba dienās devās 1h stundu garās rīta un vakara pastaigās ar lielāko sunci, es tikmēr aktīvi spēlējos visu šo vienu stundu iekštelpās ar savu kucēnu - caur spēli un citiem aizraujošiem, daudzveidīgiem uzdevumiem viņu ne tikai nogurdinot, bet arī mācot optimismu un audzējot pašpārliecinātību maziem solīšiem. Savukārt katras brīvdienas braucām uz kādu mežu vai jūru, kur devāmies garās, garās pastaigās, lai sunči var kārtīgi izskrieties un izdauzīties brīvi bez pavadām.

Tā turpinājām vismaz kādas 3 nedēļas (precīzi jau vairs neatceros, cik ilgi ko praktizējām), kad izlēmām sākt doties atkal ar viņu pastaigās. Taču to darīju pl.6 no rīta un pl.23 vakarā, kad beidzot pie mums centrā ir krietni mazāk cilvēku, mašīnu un visa pārējā, kas kucēnam radīja stresu. 

Protams, sākotnēji mans mazais kucēns atcerējās, ka nebija bijusi laba pieredze ārā, līdz ar to jutās nepārliecināts, bet es metu jebkuru kautrību pie malas un aktīvi skrēju, slavēju un citos pozitīvos veidos skaļi uzmundrināju viņu, spēlējos ar viņu. Tas tiešām viņai palīdzēja un viņa saprata, ka no agriem rītiem un vēlos vakaros iet ārā ir forši - beidza baidīties un priecīgas kopā varējām doties pastaigās. Tie cilvēki, kas nu uzradās pa ceļam, nešķita vairs tik slikti, jo bija gūta pozitīva pastaigu pieredze konkrētajos diennakts laikos, kā arī - ja radās satraukums, tad mani uzmundrinājumi un gardumi ļāva viņai nomierināties.

Taču suņi ir trakoti gudri. Viņa ļoti labi apzinās pulksteņa laikus - ja mēģināju vest citā laikā, panikas bailes momentā bija atpakaļ. Tāpēc izveidojām agro rītu un vēlo vakara pastaigu rutīnu uz vairākiem mēnešiem, taču, lai nodrošinātu nelielu daudzveidību tomēr - mainījām pastaigu vietas. 

Paralēli arvien strādāju uz to, lai viņa iemācītos nomierināties un tikt pāri savām bailēm pret cilvēkiem pastaigu laikā. Par cik suņu valodā frontāla nākšana virsū ir super nepieklājīga un patiesībā - skaitās uzbrukums, tad es loģiski, ka no šīs frontālās saskarsmes ar cilvēkiem maksimāli izvairījos. Es mācīju savai bailīgajai dāmai viņas - suņu valodā: apgāju visus cilvēkus ar lielu līkumu, viņu ar kārumiem aicinot sev līdzi. Tas nostrādāja lieliski. Ja sākotnēji veicām ļoti lielus lokus ap cilvēkiem, tad ar laiku jau varējām apiet arvien mazākus un mazākus. Savukārt situācijās, kur nebija iespēja veikt lielus lokus ap cilvēkiem, es aicināju viņai izpildīt “sēdi”, “guli” komandas, un pati nostājos starp viņu un pretim/garām ejošo cilvēku, lai atvieglotu kaut nedaudz šo frontālo uzbrukuma situāciju. Tāpat biju iemācījusi, ka atrasties uz dažādiem paaugstinājumiem ir forši un tās var būt viņas miera vietas. Līdz ar to, ja bija iespēja, devu komandu viņai parkos lēkt uz soliņiem vai celmiem, jebkuru pieejamo paaugstinājumu, kamēr cilvēki paiet garām. Arī tas viņai palīdzēja. Vēl labi darbojās ātra paskriešana garām cilvēkiem - to izmantojām brīžos, kad cilvēki stāv un nekustas, bet mums jātiek ir viņiem garām. Skrienot garām, viņa arī spēja daudz labāk savākt savas emocijas un neļauties panikas lēkmēm. 

Nākamais solis, ko sākām piekopt, kad viņa jau jutās daudz drošāka ap garām ejošiem cilvēkiem, bija ļaut viņai apostīt cilvēka atstāto smaržu. Respektīvi - pretīmnākošo cilvēku ar apli apgājām un, kad cilvēks bija pagājis garām, sunce gāja no aizmugures apostīt gaisu, kas palicis aiz cilvēka. Tāpat reizēs, kad pamanījām, ka uzrodas cilvēki, kas iet vienā virzienā ar mums, mēs palaidām šos cilvēkus garām un gājām aiz viņiem, tādā veidā sunce varēja ostīt svešiniekus no attāluma, tiem sekojot. Nekādu frontālu uzbrukumu. Laiks apostīšanai, laiks apdomāšanai, laiks mieram. 

Nonācām līdz tādai stadijai, ka sapratu - ir ļoti labi šī brīža menedžmentā. Mēs esam gatavas nākamajam solim - vairāk cilvēkiem un citiem kairinātājiem vienlaicīgi. Esam gatavas pastaigām pa dienu. Tomēr sunce, kā jau iepriekš minēju, ļoti labi apzinās diennakts laikus, viņa zina, cikos iet ārā ir bīstami, tāpēc, lai visa pastaiga nebeigtos ar panikas lēkmi pirmajā pastaigas minūtē, izlēmām jaunu menedžmenta iespēju - piebraucām auto pie dzīvokļmājas durvīm, hops sunci iekšā auto un braucam uz parkiem vai citām pastaigu vietām. Pastaigu vietas mainījām regulāri - vienu dienu uz vienu vietu, nākamo uz citu. Kopā kādas 5 dažādas pastaigu vietas Rīgā, lai viņa pierastu, ka visur var cilvēkus apiet ar līkumiņu vai apstāties un pagaidīt, kad tie paiet garām; ka visur var nepieciešamības gadījumā paskriet garām; un galu galā - ka visur var pastaigāties, neiekrītot panikas bailēs no pretimnākošiem cilvēkiem. 

Paralēli visam augstāk minētajam - socializējām viņu ar cilvēkiem - suņiniekiem. Mācījām viņai, ka cilvēka plauksta dod ēdienu, līdz ar to pie tās var pieiet, paņemt ēdienu un aiziet prom - nekas slikts nenotiks. To viņa arī iemācījās ļoti labi, līdz ar to varējām pat apmeklēt oficiālos suņu laukumus, kur iežogotā teritorijā ir daudz suņu un svešu cilvēku. Viņa jutās labi, bija gatava arī pieiet paņemt gardumiņu, ja kāds viņai piedāvāja. Ar laiku viņa pat sāka atcerēties vairākus it kā svešos cilvēkus, un tos priecīgi sagaidīt, pieskrienot klāt un gaidot gardumiņu, luncinot asti. 

Paralēli, protams, intensīvi strādāju gan iekšā, gan ārā pie savstarpējo attiecību nostiprināšanas un pamatpaklausības komandām, kā arī konceptu treniņiem, kur mācīju viņai mieru, aktivitātes maiņu, fleksibilitāti utt. Sākām iet arī uz pamatpaklausības grupu nodarbībām, lai viņai būtu jauna pieredze un saskarsme ar svešiem cilvēkiem. Tas viss deva vēl papildus viņai pozitīvu pieredzi - ka viņa var fokusēties uz mani un pildīt dažādas komandas, neskatoties uz to, ka apkārt ir cilvēki. Jā, uz daudziem cilvēkiem viņa, pildot komandas, šķielēja, lai pārliecinātos, ka patiešām cilvēks viņai neuzbruks, bet daudzus pilnībā bija spējīga noignorēt.

IMG_1307

4. KĀ BAILES IETEKMĒJA VIŅAS VESELĪBU

Vēl viens sliktais aspekts visā šajā procesā - veselības problēmas. Bailes un stress ļoti ietekmē veselību - tas tā ir gan cilvēkiem, gan arī suņiem. Un manam mazajam kucēnam šis milzīgais stress parādījās jau 2,5 mēnešu vecumā. Līdz ar to tikai likumsakarīgi - viņas imūnsistēma nebija spējīga tādos stresa apstākļos normāli attīstīties un papildus visām bailēm vēl dabūjām regulāri apmeklēt vetklīniku, jo parādījās neizskaidrojama kasīšanās, urīnceļu iekaisumi un kas tik vēl ne. (atkal ņemsim vērā, ka tas iedzimts nebija, jo abi kucēnu vecāki super veseli kā rutki visu savu dzīvi bijuši, pie vetārstiem tikai uz potēm vesti).

Tā nu paralēli aktīvam darbam pie pašpārliecinātības, optimisma celšanas pastaigās, iemācīšanās kontrolēt savas bailes un sunim maksimāli pozitīvas ikdienas organizēšanas, meklējām labākos vetārstus, kas var palīdzēt ar veselības uzlabošanu. Tur dikti pasakos vetārstēm D.Bokvaldei un I.Pētersonei. Izlēmām un pēc iepriekšējo ārstēšanu centieniem, secinājām, ka uz mazāko dāmu vislabāk darbojas homeopātiskā ārstēšana un dabīgā ēdiena barošana.

Paralēli visam lietojām CBD eļļu un baha ziedu uzlējumu, kas palīdzēja ne tikai fiziskajai, bet arī mentālajai veselībai. Vienā brīdī ar apmācību vien šķita, ka esam "iesprūdušas" vienā posmā un netiekam tālāk, tad sākām lietot speciāli viņai izveidotu baha ziedu uzlējumu, un jau jutu uzlabojumus - viņa daudz ātrāk spēja tikt pāri baiļu situācijām (jo iepriekš, ja nobījās, tad nomierināties spēja tikai mājās nonākot).  Vēlāk vēl papildus sākām dot CBD, kas palīdzēja pavisam viņai ātrāk spēt nomierināties, kā arī vieglāk uzņemt visu, kā arī kopumā homeopātija un CBD uzlaboja arī viņas veselību.

Un tas ir būtisks faktors, kas ir jāpiemin. Jo veselība ietekmē suņa uzvedību, tāpat kā tas ir mums cilvēkiem. Ja nejūtamies fiziski labi, tad arī mentāli vairs nespējam justies tik labi, cik gribētos. Tāpēc vienmēr primāri ir saprast - vai manam sunim ar veselību viss ir ok, un ja nav - atrisināt veselības problēmas, lai tās nav kā papildus kairinātājs, kas atkal un atkal "met atpakaļ bedrē".

IMG_5078

5. REZULTĀTS

(uz viņas 2 gadiem (2020.gads))

Tā nu esam nonākuši līdz šodienai. Progress ir tiešām milzīgs, ja es salīdzinu pirmās panikas lēkmju pilnās nedēļas, ar šī brīža situāciju. Protams, vienmēr ir vieta izaugsmei. Šobrīd vislabāk pastaigās viņa spēj eksistēt manā klātbūtnē, jo mēs kopā esam visam šim posmam cauri izgājušas, iemācījušās sastrādāties, viņa zina visas mazās uzmundrinošās vai brīdinošās frāzes, ko saku. Līdz ar to - pastaigas ar mani viņai ir labas, viņa spēj pieņemt pareizus un mierīgus lēmumus, nekrītot baiļu panikā, apstājoties vai apejot līkumu, vai dažkārt pat pilnībā noignorējot.
Viņa nav vēl spējīga nesabīties, ja cilvēks uzrodas pēkšņi - piemēram, iepriekš abas nepamanām un kāds ar riteni brauc garām, vai no šķērsielas izgriežas un nāk tieši virsū ļoti tuvu.
Bet jā - ar citiem savējiem cilvēkiem viņai tik labi pastaigās neiet, līdz ar to šis ir vēl viens punkts, kur vēlos panākt labākus rezultātus - lai viņa justos tik pat droši pastaigās arī ar manu vīru. Taču tas ir laika jautājums - jo vairāk kopīgu un ar pozitīvu pieredzi pilnu pastaigu viņiem būs, jo labāk kļūs. Līdz šim es pastaigas ar viņu maksimāli esmu paņēmusi uz sevi.

(uz viņas 4 gadiem (2022.gads))

Esmu pārlaimīga par rezultātu, ko redzu katru dienu. Atkal un atkal nonāku situācijās, kur vienkārši skatos, smaidu, apbrīnoju un pat nespēju līdz galam noticēt, cik labu rezultātu esam panākušas, cik labi viņa tiek galā ar situācijām, kur agrāk bija trakas panikas lēkmes. Pandora arvien vairāk sāk iziet uz komunikāciju un ļauj sev pieskārties ciemiņiem, aiziet aposta cilvēkus uz ielas, ar kuriem es uzsāku komunikāciju. Varam arvien drošāk doties uz publiskām vietām, protams, nepārforsēju uzreiz, skrienot garās pastaigās pa Rīgas centru, bet varam kopīgi aiziet pastaigāt pa zooveikalu, varam mierīgi gaidīt uzgaidāmajā telpā vetklīnikā, kur pilns ar cilvēkiem, varam droši doties pastaigās pa dažādiem parkiem, pastaigu takām, kur ir daudz cilvēku. Un es tik ar prieka asarām acīs - baudu ieguldītā laika un darba skaistos rezultātus! 🙂 P.S. Arī ar vīru viņa ir iemācījusies justies drošāk un aiziet viņam aiz muguras situācijās, kurās vēl nejūtas pavisam izcili. Tā kā arī šeit ir liels progress.

Ja Tavam sunim ir bail no cilvēkiem, citiem suņiem vai trokšņiem, zini - ir iespēja to mainīt un situāciju uzlabot!

6. KĀPĒC TIEŠI AR MANI TĀ BIJA JĀNOTIEK?

Šo jautājumu sev ilgstoši uzdevu. Nespēju beigt pārdzīvot, vainot sevi un raudāt spilvenā. 

Tāpat ļoti pārdzīvoju par to, ka cilvēki no malas redz tikai bailīgu, nepārliecinātu, uz kontaktu neizejošu, nedraudzīgu, reizēm reaktīvu suni.

Bet viņai ir tik superīgs raksturs. Vietās un brīžos, kad viņa jūtas labi un droši - viņa parāda savu īsto raksturu - kuru vienkārši dievinu - aizrautīga, priecīga, dievina spēlēties, klausīt komandām, sadarboties, ākstīties un izdomāt visoriģinālākās muļķības, ko izdarīt, lai mēs varam pasmieties! Un to redzam tikai mēs - viņas tuvākie vai tie draugi - suņinieki, kas ir iekarojuši viņas uzticību.

Tomēr [atgriežoties pie tā - kāpēc tā notika tieši ar mani - manu sunci], kad jau vairākus mēnešus biju dienu no dienas aktīvi strādājusi ar savu kucēnu un guvusi acīmredzamus uzlabojumus, kā arī pieteikusies profesionāla suņa trenera studijās ārzemju suņu skolās, sapratu, ka acīmredzot tas viss man bija lemts tieši tāpēc, lai atrastu šīs skolas, lai nonāktu līdz šai mūsdienīgai, ētiskai, uz konceptiem, spēlēm un pozitīviem uzdevumiem balstītai suņu apmācībai. Lai uzzinātu pilnīgi citu teoriju par kucēnu socializēšanu, par suņa psiholoģiju un apmācību kopumā. Lai gūtu teorētiskas un prakstiskas zināšanas un pieredzi.

Esmu ar savu kucēnu izgājusi visdažādākajām suņu baiļu fāzēm cauri (totālākā panika, bēgšāna, sastingšana, reaktivitāte, riešana, skriešana virsū, mēģināšana kost, "resource guarding" (lietu, vietu, personu sargāšana)) un vēl joprojām strādājam, lai noturētu optimismu dažādās situācijās, kā arī turpinātu celt viņas pašvērtējumu. Esmu guvusi neatsveramu reālu pieredzi, nevis tikai teorijā lasījusi par šādiem gadījumiem.

IMG_2257

7. MĒRĶIS, KO SEV UZSTĀDĪJU

Un no tā izriet mērķis, ko sev uzstādīju - ka ar savu reālo prakstisko pieredzi un nu arī teorētiskām zināšanām, iegūtajiem suņu uzvedības speciālista, kinologa grādiem, es varu palīdzēt tiem saimniekiem, kam ir bailīgi suņi un ne tikai. 

Jo esmu dzirdējusi, valda uzskats, ka "bailes atmācīt nevar, tās ir iedzimtas", līdz ar to īsti jau nav variantu... Tev ir un būs bailīgs suns. Atpakaļ ceļa nav. Daļa speciālistu ar šo "uzvedības problēmu" nestrādā tā, lai to atrisinātu saknē - lai celtu suņa pašpārliecinātību, optimismu, lai iemācītu ko un kā darīt, lai suns justos labāk vietās un notikumos, kuros iepriekš ir bijis bail. 

Pārsvarā tikai tiek ieteiktas darbības, lai apturētu līdz ar suņa bailēm radušās citas uzvedības problēmas - rūkšanu, reaktivitāti, riešanu. Kā viens no populārākajiem variantiem, ko es esmu dzirdējusi no speciālistiem - suni likt pie savelkošās pavadas. Savelkošā pavada neiemāca sunim uzvedību, tā nepadara suni bezbailīgāku, optimistiskāku un pašpārliecinātāku. Tā tikai aptur konkrētajā momentā suņa iespēju reaģēt dabiski viņa emocionālajam stāvoklim. Bet ko darīt brīdī, kad suns nav pie savelkošās pavadas? Visas bailes un stress vēl joprojām sunī ir un līdz ar to viņa "uzvedības problēmas" ir atpakaļ, jo tās jau netika atrisinātas, netika strādāts pie suņa psiholoģiskā stāvokļa uzlabošanas. 

Tad nu es saku: ATPAKAĻ CEĻŠ IR! IR VARIANTI! IR IESPĒJAS, KĀ STRĀDĀT AR BAILĪGIEM SUŅIEM, jo ne viss ir gēnos - neatgriezenisks. Daudz un dažādas bailes un nepārliecinātības sunim parādās dēļ negatīvas pieredzes. No vairākām šādām negatīvajām pieredzēm. No nepareizas apmācības. Nepareizi veidotām suņu-saimnieku attiecībām.

IMG_6207

8. PROCESS BŪS GARŠ - BET TIK ĻOTI TĀ VĒRTS!

Lai panāktu, ka suns kļūst optimistisks un pašpārliecināts, lai bailes un nepārliecinātība arvien attālinātos un mēs iemācītu kā sunim sadzīvot ar viņam ne tik ļoti patīkamām lietām/situācijām - būs jāiegulda neatlaidīgs darbs. Bet ak, - apsolu - tas būs tik ļoti tā vērts. Tā apziņa, ka pa maziem soļiem redzat uzlabojumus, ka sunim kļūst arvien vieglāk piedzīvot situācijas, kurās iepriekš tas ir dikti baidījies.

Jā, tas būs regulārs un neatlaidīgs darbs, kas saimniekam būs jāiegulda. Bet suņi ir mūsu ģimenes locekļi. Ja reiz esam izvēlējušies sunīti paņemt savā apgādībā, mums par tiem ir jārūpējas tieši tāpat, kā jārūpējas par savu un citu ģimenes locekļu fizisko un psiholoģisko veselību. Mums ir jādara viss nepieciešamais, lai uzlabotu bailīgajam sunim viņa dzīves kvalitāti - ceļot suņuka pašpārliecinātību, optimismu, veidojot ideālas suņa-saimnieka attiecības, kas balstītas un mīlestību, uzticību, lai suns jūtas droši saimnieka klātbūtnē un apzinas, ka saimnieks palīdzēs tikt galā ar situāciju, kas suņukam var būt emocionāli par grūtu. 

Jā, būs iespējams jāveic lielas pārmaiņas jūsu ierastajā ikdienā, pielāgojoties suņa nepieciešamībām, lai palīdzētu sunim pārvarēt savas bailes. Ne viss iespējams sākotnēji liksies jums ērts, bet, ja ikdienas pareizs menedžments palīdzēs sunim nenokļūt bailīgās situācijās, ja tas sniegs sunim pozitīvu pieredzi, līdz ar to cels suņa optimismu un pašpārliecinātību - tas ir tā vērts, nedaudz iespringt un samainīt ikdienas ritmus un ieradumus, pielāgojoties suņuka vajadzībām. Pareizs menedžments ir puse no panākumiem. Un pēc pieredzes saku - pie pārmaiņām ar laiku pierodam paši - un tad tā jau ir normāla mūsu ikdiena.

IMG_2302

NOBEIGUMS JEB "SAUSAIS ATLIKUMS"

Galvenais ir neatlaidīgi darīt un nenolaist rokas pie pirmajām, otrajām un arī desmitajām “sliktajām” dienām. Jo tādas šajā procesā būs daudz. Es jums izstāstīt pat nevaru kādām emocionālajām fāzēm šajā visā procesā es pati izgāju cauri... Taču ir neatlaidīgi jāturpina un jāapzinas, ka jebkura pieredze kaut ko mums vai mūsu sunim iemāca, līdz ar to tā nāks par labu - piemēram, lai zinātu kā nākamreiz rīkoties citādāk, vai kādi jauni ikdienas menedžmenti vēl nepieciešami, lai tādās situācijās vairs nenotiktu. 

Un pats, pats galvenais - atkārtošos vēlreiz - visā šajā procesā, lai palīdzētu sunim kļūt optimistiskākam, pašpārliecinātākam un spēt iemācīties sadzīvot ar situācijām, cilvēkiem utt., kas rada bailes - ir nenormāli svarīgas sasvtarpējās suņa-saimnieka attiecības. Suņa un saimnieka starpā ir jābūt lielai uzticībai, saskaņai, iecietībai, veiksmīgai sadarbībai un, protams, mīlestībai. Jo jūs kopā ar suni ejat šim procesam cauri - jums kopīgi sadarbojoties būs jāizveido sava komunikācija, kurai būs ļoti svarīga nozīme - katrai jūsu veiktajai mazākajai darbībai, katrai skaņai vai izteiktajam vārdam - tas var mainīt suņa pašsajūtu un attiecīgi arī rīcību dažādās situācijās.

THE END

Par "My Perfect Dog"

"My Perfect Dog" ir zīmols, kas reprezentē lieliskas un harmoniskas attiecības suņa un saimnieka starpā, kur saimnieks ir izglītots un zinošs, savukārt suns izprasts un atbilstoši aprūpēts, socializēts un apmācīts, balstoties uz pret suni ētisku, dabisku un uz motivāciju balstītu apmācību.

"My Perfect Dog" piedāvā suņu un viņu saimnieku apmācību, suņu uzvedības konsultācijas, socializācijas pastaigas suņiem, kā arī teorētiskus un praktiskus seminārus saimniekiem.

Saziņai

+371 27993370
liga@myperfectdog.lv

Seko "My Perfect Dog"

Par "My Perfect Dog"

"My Perfect Dog" ir zīmols, kas reprezentē lieliskas un harmoniskas attiecības suņa un saimnieka starpā, kur saimnieks ir izglītots un zinošs, savukārt suns izprasts un atbilstoši aprūpēts, socializēts un apmācīts, balstoties uz pret suni ētisku, dabisku un uz motivāciju balstītu apmācību.

"My Perfect Dog" piedāvā suņu un viņu saimnieku apmācību, suņu uzvedības konsultācijas, socializācijas pastaigas suņiem, kā arī teorētiskus un praktiskus seminārus saimniekiem.

Saziņai

+371 27993370
liga@myperfectdog.lv

Seko "My Perfect Dog"

PDTE-Logo2

Leave a Comment