Labākās mentālās aktivitātes sunim ārā ir tās, kas apvieno mērenu fizisko aktivitāšu un mentālo aktivitāšu elementus. Nesteidzīga pastaiga, ļaujot sunim ostīties pēc sirds patikas, ir lielisks fiziskā un mentālā treniņa apvienojums. Taču ir arī dažādas citas spēles, kas piedāvā sunim vērtīgu fizisko un mentālo aktivitāšu balansu. Šeit uzskatitīsiem dažus piemērus.

Meklēšanas spēle (var spēlēt arī iekštelpās) apvieno gan spēles elementus, gan komandas “Gaidi!” treniņu. Saimnieks sunim dod komandu “Gaidi!”, noslēpj mantiņu vai ēdienu (atkarībā no tā, kas suni motivē) un atgriežas pie suņa. Dod komandu “Meklē!” un ļauj sunim noslēpto ēdienu vai mantu meklēt. Sākumā svarīgi to noslēpt pietiekami vienkāršās vietās, vēlāk grūtības pakāpi var paaugstināt. Svarīgi, lai pirmajās reizēs sunim viegli izdodas atrast meklēto un viņam šī aktivitāte iepatiktos.

Meklēšanas spēlē var paslēpties arī cilvēks, bet te ir svarīgi, lai aktivitātē iesaistītos divi cilvēki – viens noslēpjas, bet otrs paliek ar suni un dod komandu “Meklē!”.

Sunim vērtīgas ir arī cīņas spēles ar virvjveidīgām/garenām mantām, kur vienu galu velk suns, otru – saimnieks. Taču šādu cīņas spēli apvienojot ar dažādu pamatpaklausības komandu izpildi, mēs nodrošinām ne vien fizisku, bet arī mentālu aktivitāti sunim. Piemēram, caur cīņas spēli, izmantojot gardumu kā apbalvojumu par mantas atdošanu, var pozitīvā veidā mācīt komandu “Dod!”, kas ikdienā noderēs, kad vēlēsies atņemt sunim kādu zemē atrastu kaulu vai citu priekšmetu, ko suns nedrīkst ņemt. Šāda veida spēles, kur apvienojam apmācību un cīņas spēli, stiprinās arī suņa un saimnieka savstarpējās attiecības.

Lai cik ierasta rotaļa nebūtu bumbiņas mētāšana, tomēr no suņa mentālās un fiziskās veselības viedokļa būtu vēlams izvairīties aktivitātēm, kur sunim atkārtoti ir jāskrien pakaļ aizmestām rotaļlietām. Šādām aktivitātēm ir augsts traumu risks, un tās suni ļoti ātri pārstimulē. Tomēr tas nenozīmē, ka ir jāaizmirst par iemīļoto suņa bumbiņu. Šo spēli var pārveidot tā, lai tā būtu sunim drošāka un vērtīgāka. To dara sekojoši - dod sunim komandu “Gaidi!”, bumbiņu aizmet (sākumā suni var pieturēt, lai tas neskrien bumbiņai pakaļ). Ļauj sunim paskatīties, kur tā piezemējas un pēc brīža dod komandu “Ķer!”. Šai gadījumā pārstimulācijas risks būs zemāks un arī skriešana –mazāk potenciāli traumējoša. Turklāt šādi varam izvairīties no situācijas, kad suns iemācās, ka drīkst skriet pakaļ jebkuram kustīgam objektam – vienalga vai ta būtu bumbiņa, kaimiņu kaķis vai meža putns (ko bieži izdara “klasiskā bumbiņas spēle”).