Lai saprastu, kā veidojusies termina “dominance” sliktā slava, jāsāk ar nelielu ieskatu vēsturē. 20. gadsimta vidū pētnieku vidū valdīja uzskats, ka suņiem un vilkiem viņu radniecības dēļ ir raksturīgas līdzīgas sociālās sistēmas. Zinātnieki uzskatīja, ka vilku barā ir stingra lineāra hierarhija, kuras augšdaļā ir dominantais pāris jeb alfa tēviņš un mātīte un apakšā -  zemāku sociālo hierarhiju ieņemošie bara locekļi, kas ir iesaistīti nepārtrauktā cīņā par varu. Šī ideja par vilku bara uzbūvi bija balstīta nebrīvē dzīvojoša vilku bara novērojumos. Pamatojoties uz šo teoriju, tika attīstīta dominances teorijā balstīta suņu apmācības pieeja. Šī pieeja sludināja, ka saimniekam suns ir “jānoliek pie vietas” un jābūt “bara alfai”, pretējā gadījumā suns mēģinās dominēt pār saviem ģimenes locekļiem. Mūsdienās zinātnieki ir apgāzuši daudzus uzskatus gan par to, kā tiek organizēta sadzīve vilku barā (piemēram, neskatoties uz alfa pāra eksistenci barā, savvaļas apstākļos vilki sadzīvo diezgan saticīgi, konflikti notiek reti, pakļaušanās hierarhijai notiek brīvprātīgi un barā nenorit nepārtraukta cīņa par varu), gan par šķietamajām vilku un suņu līdzībām. Nav šaubu par vilku un suņu radniecību, tomēr evolūcijas gaitā tie ir izveidojušies par divām atšķirīgām sugām ar atšķirīgām sociālajām sistēmām. Tiesa, gan vilki, gan suņi ir sociāli dzīvnieki, un savvaļā suņi mēdz dzīvot barveidīgās grupās (lai uzsvērtu atšķirību starp vilku un suņu sociālajām sistēmām, reizēm autori izvēlas lietot terminu “sociāla grupa” termina “bars” vietā), taču suņu barā/sociālajā grupā nav raksturīga lineāra hierarhija. Turklāt suņu “bars” ir daudz nenoturīgāks un mainīgāks, nekā vilku bars – suņi grupai pievienojas brīvprātīgi un arī to pamest var brīvprātīgi. 

Runājot par termina “dominance” slikto slavu, tā ir saistāma “dominances teorijas” pielietošana apmācībā, kas bieži iekļāva vardarbīgas apmācības metodes, fiziskus un emocionālus sodus, lai “pazeminātu suņa vietu sociālajā hierarhijā”, ka arī dažādu normālu suņa uzvedību nepareizu interpretācija kā “dominēšanas mēģinājumu”. Šī iemesla dēļ daudzi speciālisti, kas atbalsta pozitīvo suņu apmācību, bieži izvēlas terminu “dominance” neizmantot nemaz vai pat noliegt tās eksistenci. Mūsuprāt, pozitīvas un zinātnē balstītas suņu apmācības īstenošanai un popularizēšanai ir svarīgi runāt par to, kas ir un kas nav dominance, izglītot suņu saimniekus. 

Kā grāmatā Canine Confidential: Why Dogs Do What They Do rakstījis zinātnieks, dzīvnieku uzvedības pētnieks Marks Bekofs, dominance ir pavisam normāla dzīvnieka uzvedības iezīme, kas dažādās formās ir raksturīga praktiski visām zīdītāju sugām, to skaitā suņiem, tomēr mēs bieži pārprotam tās būtību.  Kā norādījis Bekofs, lielākā problēma ar dominances konceptu ir tā nepareizā pielietošana - reizēm cilvēki mēģina ar dominances palīdzību izskaidrot teju jebkuru uzvedību, kas mums nepatīk un vēl papildus tam ar to pamatot vardarbīgas apmācības metodes. Piemēram, “suns velk pavadu, jo grib dominēt”, “ja suns mēģina aplekt saimnieku, tas nozīmē, ka viņš mēģina dominēt”, “ja suns grib gulēt saimnieka gultā/dīvānā, viņš mēģina iegūt augstāku sociālo statusu – to nedrīkst atļaut”. Visi augstāk minētie apgalvojumi ir zinātniski nepamatotas aplamības. Suns velk pavadu, jo viņš nav mācīts staigāt pavadā vai pavada ir pārāk īsa, vai ir pārlieku lielā stresā. Aplekšanas mēģinājumi ir stresa izpausmes vai uzmanības pievēršanas mēģinājumi. Suns grib gulēt saimnieka gultā vai dīvānā, jo tās ir ērtas vietas saimnieka tuvumā. Visas šīs situācijas ir risināmas ar apmācības metodēm, kas neiekļauj sodus un “statusa pazemināšanu” (piemēram, ēšanu pirms suņa, iziešanu pirms suņa pa durvīm vai vēl absurdāk – tēlošanu, ka saimnieks ēd no suņa bļodas).