Suns ir bara dzīvnieks - sociāla radība. Tas nozīmē, ka suņiem dabiska uzvedība ir dzīvošana grupās, līdzīgi kā to savvaļas radiniekiem vilkiem. Diemžēl suņa bara dzīvnieka daba un līdzības ar vilku ir radījušas daudzus mītus par suņiem un to audzināšanu.

Šajā rakstā parunāsim par svarīgākajiem mītiem un patiesībām, kas ir saistītas ar suņa kā bara dzīvnieka dabu un to, ko nozīmē dzīvošana kopā ar suni – bara (sociālu) dzīvnieku.  

Iesākumā galvenais, kas jāapzinās katram suņa saimniekam, kas vēlas veidot pozitīvas un uz savstarpēju sapratni balstītas attiecības ar suni – suns nav vilks. Jā, suņiem un vilkiem ir līdzīgs DNS un kopīga izcelšanās vēsture, un tomēr starp abām sugām ir vērojamas būtiskas atšķirības. Gluži kā starp cilvēkiem un šimpanzēm – lai gan zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēku un šimpanžu DNS atbilstība ir 98-99%, neviens taču nemēģina apgalvot, ka cilvēku uzvedība ir tāda pati kā mūsu pērtiķveidīgo radinieku uzvedība! 

Starp suņiem un vilkiem pastāv daudzas atšķirības fiziskajā uzbūvē, prāta kapacitātē un citās īpašībās, un tomēr galvenā atšķirība, kas jāņem vērā suņu saimniekiem, ir tas, ka suņiem un vilkiem ir atšķirības baru sociālās sistēmas. 

Pagājušajā gadsimtā pētnieku vidū valdīja uzskats, ka suņi un vilki dala vienu un to pašu sociālo sistēmu, un tādēļ tolaik populārākas suņu apmācības pieejas tika balstītas dominances teorijā. Dominances teorija vēstīja, ka saimniekam suns ir “jānoliek pie vietas”, jābūt “bara alfai”, pretējā gadījumā suns mēģinās dominēt pār saviem ģimenes locekļiem. Mūsdienās zinātnieki, pētot savvaļas suņu uzvedību, šo uzskatu ir apgāzuši. Ir pierādīts, ka suņiem un vilkiem ir atšķirīgas sociālās sistēmas. Suņu baros nav tik izteiktas hierarhijas kā vilku baros, nav raksturīga arī dominējošā jeb alfas loma un cīņa par vietu bara hierarhijā. Diemžēl nereti var sastap tos, kas ignorē zinātnes attīstību un savas apmācības joprojām balsta dominances teorijā. 

Kāds varbūt teiks – bet dominances metodes taču strādā, suņi kļūst paklausīgi? Jā, bet ar tām suņa paklausība tiek panākta caur pakļaušanu, sodīšanu un bailēm, kas noteikti nav pret suni ētiska pieeja un labvēlīgu saimnieks - suns attiecību pamats! Turklāt dominances metodes iemāca sunim nevēlamo uzvedību tikai apspiest, nevis tikt pāri bailēm, domāt un pieņemt pareizus lēmumus.

Jāatceras, ka suns ir nevis mežonīgs plēsējs, kas mēģina dominēt, bet gan mājas mīlulis, kas ir ieinteresēts veidot draudzīgas attiecības. Protams, sunim var izveidoties uzvedības, kas saimniekam var nepatikt, piemēram, ēdiena sargāšana, saimnieka aplekšana un citas, kas bieži zināšanu trūkuma dēļ tiek interpretētas kā suņa dominēšanas mēģinājumi, tomēr patiesībā šīm darbībām ir citi cēloņi, to skaitā stress un nepietiekama socializācija. Šīs “uzvedības problēmas” var risināt arī ar ētiskām un pozitīvām suņa apmācībām, kam nav nekādas saistības ar dominances teoriju.

Viens no izplatītākajiem mītiem par ētiskām un pozitīvām suņa apmācībām ir tas, ka šī pieeja nozīmē visatļautību – suns var darīt visu, kas tam ienāk prātā. Tomēr tā nebūt nav taisnība. Arī, izvēloties suni apmācīt ētiski un izmantojot pozitīvā pastiprinājuma (positive reinforcement) metodes, saimniekam ir jābūt vadītājam, kas palīdz sunim izdarīt pareizās izvēles un saprast to, kas nav atļauts, un tomēr ir liela atšķirība starp zinoša līdera un “bara alfas” lomu. 

Zinošs un saprotošs vadītājs ņem vērā suņa individuālos limitus (kādām situācijām suns attiecīgajā momentā ir/nav gatavs), raksturu un temperamentu. Zinošs un saprotošs vadītājs pārzina suņa pamatvajadzības un apzinās to, ka “problēmuzvedības” nav suņa spītība vai mēģinājumi dominēt, bet gan dabiskas atbildes reakcijas uz situācijām, ko iespējams risināt, neizmantojot sodus un dominēšanu.  Zinošs un saprotošs vadītājs saprot, ka suns ir ģimenes loceklis ar savām vajadzībām, nevis robots; ka sunim var iemācīt robežas un vēlamās uzvedības, bet tam ir jāvelta laiks un uzmanība. Apzinās, ka jāmācās ir ne tikai sunim, bet arī saimniekam. 

Vēl viena svarīga īpatnība, kas ir jāsaprot par suņa bara dzīvnieka dabu, ir tas, ka bara dzīvnieki ir “ieprogrammēti” vēlēties būt kopā ar savu baru. Suņu gadījumā “bars” ne vienmēr nozīmē grupu ar vairākiem citiem suņiem. Suņi par savu “baru” uztver arī cilvēkus, ar kuriem tie dzīvot kopā. Tātad arī mēs, saimnieki, esam savu četrkājaino mīluļu “bars”. 

Ko tas nozīmē praktiski?

Pirmkārt, sunim nav dabiski ilgstoši palikt vienam. Tas nenozīmē, ka suni ir jāņem līdzi uz biroju, pie zobārsta un citur, kur suņa klātbūtne, iespējams, nemaz nav atļauta. Tas nozīmē to, ka sunim ir jāmāca palikt vienam, un tas ir jādara pakāpeniski, jo priekš suņa palikšana vienam ir liels emocionāls pārdzīvojums, sarežģīta uzvedība, kam savu mīluli ir jāsagatavo.

Otrkārt, saimniekam ir jānodrošina, ka suns var pavadīt laiku kopā ar savu baru. Kvalitatīvs, kopīgi pavadīts laiks suņiem ir ļoti svarīgs, un tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veido spēcīgu suņa-saimnieka saikni. Suņu komunikablā daba ir vēl viens arguments tam, kādēļ suņus nedrīkstētu turēt attālos voljēros dārza nostūrī vai pie ķēdes – šādos apstākļos suņi jūtas slikti, jo nav spējīgi īstenot savu bara dzīvnieka dabu (tiesa, ir vēl daudzi citi iemesli, kādēļ nevienu suni nevajadzētu turēt pie ķēdes vai slēgtā voljērā!)

Treškārt, jāatceras, ka suņi kā bara dzīvnieki ir sociāli ēdāji un gulētāji. Suņiem ir dabiski ēst un gulēt sava bara locekļu tuvumā. Tāpēc ir nozīmīgi suņa iekārtot vairākas guļvietas dažādās vietās, arī saimnieka guļvietas tuvumā, nevis tikai tālākajā mājokļa nostūrī, un jādod iespēja sunim pašam izlemt, kur konkrētajā reizē viņš grib gulēt (iekšā/ārā, jums tuvumā vai citā tālākā istabā). Tas, vai sunim ļaut gulēt gultā, ir atkarīgs no katra saimnieka individuālās attieksmes, un tomēr vienu mēs varam teikt droši – suņa gulēšanai gultā nav nekādas saistības ar dominēšanu, tādēļ, ja vien jūties komfortabli – droši guliet kopā, Tavs suns to novērtēs! 😊